Sociālā darba 1. kursa studente Dinija Birne stāsta par savu divus mēnešus ilgo praksi Resiliences centrā:

“Esmu sociālā darba 1. kursa studente. Pirms es sāku studēt, es vairākus gadus pavadīju ārpus Latvijas, ceļojot, strādājot brīvprātīgi un iegūstot dažādu pieredzi. Savu studiju ietvaros es izvelējos iziet savu praksi Resiliences centrā, jo, kad pirmo reizi dzirdēju par šo organizāciju, mani fascinēja šī centra vīzija, misija un mērķi, kas saskan ar manām idejām.

Resiliences centra vīzija ir spēcīga un pieņemoša sabiedrība, un centra misija ir palīdzēt katram atrast dzīvesspēku sevī. Tulkojot no angļu valodas vārds resilience nozīmē spēju atgūties pēc piedzīvotajām grūtībām. 

Resiliences centrs realizē dažādas programmas un aktivitātes, taču savas prakses ietvaros es iepazinos ar sociālajam riskam pakļauto jauniešu saskarsmes veicināšanas programmu “Dari”, kurā kopā ar jauniešiem devos izbraukuma darbnīcās svaigā gaisā un apmeklēju saskarsmes nodarbības. Šo nodarbību laikā es iepazinos ar dažādiem jauniešiem, viņu dzīvesstāstiem un metodēm, ar kādām ar šiem jauniešiem darbojās. 

Programmā tiek izmantota resiliences pieeja, kas palīdz stiprināt jauniešus, attīsta prasmes, kas palīdz pārvarēt grūtības, un koncentrējās uz jauniešu pozitīvajām pusēm.  Tiek likts liels uzsvars uz veselīgu attiecību nozīmīgumu gan ar jaunieša piesaistes personu, gan attiecībām grupā, kā arī notikumu piedzīvošanu kopā un līdzās būšanu jaunietim.  Lai gan pārmaiņas cilvēkos nerodas viegli, pat divu  īsu mēnešu laikā es novēroju pārmaiņas, kādas radās jauniešos un grupas dinamikā. 

Es redzēju dzīvesspēku un resilienci katrā jaunietī, un katru reizi, kad jaunieši pārvarēja kādas grūtības, nogāja daudzus kilometrus pārgājienos, izturēja sniegainus un lietainus laikapstākļus, pārvarēja dažādus fiziskus šķēršļus, sadarbojās grupā vai iemācījās kādas jaunas prasmes, es jutos lepna par viņiem. Fiziskas grūtības ir kā metafora grūtībām, kam ir jāiziet cauri ikdienā. Pārvarot fiziskās grūtības, veidojas pašapziņa un ir vieglāk pārvarēt arī cita veida grūtības.

Prakses laikā man radās dažādas pārdomas par jauniešiem, ar kuriem saskāros. Man šķiet, ka bieži vien sabiedrībā jaunieši ar uzvedības problēmām tiek  marģinalizēti un piedzīvo sociālo atstumtību, taču dzīve nav viegla, bieži tā ir haotiska un neparedzama, mūs katru ietekmē apstākļi, kurus nekādi nevaram mainīt.  

Vienmēr ir kāds iemesls jaunieša uzvedībai, pastāv dažādi riska faktori, kas rada delikventu vai destruktīvu uzvedību. Katrs cilvēks ienāk šajā pasaulē kā balta lapa, pilns ar potenciālu, pilns ar dzīvesspēku, taču dažreiz  ikdienas dzīve un nasta, kas katram ir jānes, ir par daudz un ir nepieciešama palīdzība, lai dotos uz priekšu. 

Cilvēki ir daudzdimensionāli un traumatiskie notikumi, apstākļi, kas ir notikuši, ir tikai neliela daļa no cilvēka. Tie nenosaka to, kāds cilvēks ir. Katram jaunietim ir savs stāsts un potenciāls mainīt savu dzīvi.  Resiliences centrā pret katru jaunieti izturas ar cieņu, palīdz viņam atrast sevī spēku un ieraudzīt savas pozitīvās puses, kā arī palīdz saprast, ka jaunietis ir spējīgs un var darīt.  

Man šķiet, ka svarīgāk ir nevis runāt par problēmām, ar kurām jaunieši saskarās, bet par to, kā viņi tās spēj pārvarēt, par to, ko jaunieši ir spējīgi izdarīt. Katrs jaunietis, ja viņam tiek nodrošināta pozitīva vide un resursi, spēj augt un mainīties.

Jaunieši ir sabiedrības nākotne un ir svarīgi, lai viņi izaugtu par stipriem un resilientiem pieaugušajiem, kas var sniegt ieguldījumu sabiedrībā. Es ticu, ka visi jaunieši sevī nes milzu potenciālu, ir tikai nepieciešams kāds, kas palīdz to aktivizēt. 

Dažreiz viss, kas ir nepieciešams, lai palīdzētu mainīties, ir dot iespēju to darīt.”