Resiliences centrs ir vieta, kur atrast sevi. Iesaistoties dažādos centra rīkotajos pasākumos, nometnēs un projektos, jauniešiem tiek dota iespēja tuvāk iepazīt sevi, savas spējas un talantus. Pēdējos sešus mēnešus, no maija līdz pat oktobra beigām, Resiliences centrā norisinājās projekts “Dzīvesspēka pieeja jauniešu līdzdalības veicināšanai”, kura ietvaros gan centra jaunieši, gan darbinieki vairāk iepazina un pārbaudīja sevi, kā arī stiprināja savus dzīvesspēka resursus.
Projektu laboratorijās jauniešiem tika dota iespēja realizēt savas idejas
Projekta “Dzīvesspēka pieeja jauniešu līdzdalības veicināšanai” ievaros tika organizētas projektu darbnīcas “Nāc ar savu ideju”. Jauniešiem bija iespēja rakstīt projektus un realizēt dažādas savas idejas gan individuāli, gan grupās. Kopā tapa septiņi projekti, kuri paredzēti iesniegšanai turpmākajos projektu konkursos.
Dažas no aktuālākajām tēmām projektos: “Mobinga mazināšana skolās”; “SUP dēļu izbraukums cauri Ķemeru purvam”; “Dzīvnieku patversmes “Ulubele” apciemošana”.
“Šādi projekti, manuprāt, ir labākais, ko jauniešiem var iedot. Tā ir iespēja pašiem mācīties un darīt. Nekas nav iedots gatavs, jauniešiem pašiem ir iespēja domāt, strādāt un cīnīties,” dalās Resiliences centra projektu vadītāja Aiga Romane-Meiere. Viņa stāsta, ka pieredze darbā ar jauniešiem ir pierādījusi, ka jauniešiem reizēm ir daudz vairāk labu, foršu ideju, nekā pieaugušajiem: “Projektu darbnīcas jaunieši var darīt to, kas viņiem pašiem šķiet interesants. Tas, ko mēs, pieaugušie, varam, ir palīdzēt līdz tam tikt.”
Tikai pavisam neliela daļa no dalībniekiem jau iepriekš bija rakstījuši projektus. Tie, kas projektu tapšanā piedalījās pirmoreiz, guva labu pieredzi. Projektu laboratoriju vadītājs Jānis Rihards Blaževičs uzskata, ka kopumā jaunieši labi tika galā ar uzdevumu: “Uzskatu, ka interesanti un aizraujoši piedalīties bija visiem.”
Viens no svarīgākajiem ieguvumiem pēc dalības projektu laboratorijās – māka formulēt savas domas, idejas un to, kā tās “uzlikt uz papīra”, atzīmē projektu laboratoriju vadītājs Jānis. Protams, vērtīgs ieguvums ir arī sava laika un dažādu pasākumu plānošanas iemaņas.
“Iesaistījos, jo vēlējos īstenot savas idejas un iemācīties ko jaunu, iepazīt jaunus cilvēkus un doties piedzīvojumos. Mēģināt, saprast, mācīties, iegūt, arī atdot kaut ko no sevis,” dalās aktīviste Zita Rubene.
“Photo Voice” darbnīcās jaunieši mācījās runāt ar fotogrāfijas palīdzību
Tāpat projekta ietvaros Resiliences centrā tika organizētas foto darbnīcas, kurās fotogrāfa Valtera Poļakova pavadībā jauniešiem bija iespēja mācīties izteikt savas domas, sajūtas un pasaules redzējumu ar fotogrāfijas palīdzību. Darbnīcu mērķis – ļaut jauniešiem demonstrēt savu redzējumu par apkārt esošo vidi un vēlamajām izmaiņām tajā.
Fotogrāfijās jaunieši radoši izpaudās, iemūžināja visdažādākās lietas, vietas un cilvēkus.
“Jau pēc pirmās darbnīcas novēroju, ka jaunieši ir ļoti mākslinieciski. Viņu veidotās fotogrāfijas ir filozofiskas – tādas, kuru parakstā bieži liekama daudzpunkte,” dalās darbnīcu vadītājs un fotogrāfs Valters Poļakovs. Viņš stāsta, ka projektā svarīga bija jauniešu radošā darbošanās, ne tik ļoti attēlu kvalitāte un fotografēšanas iemaņas.
“Photo Voice” darbnīcu dalībnieks Dairis Kalniņš stāsta: “Darbnīcās mācījāmies izprast, kā ir būt fotogrāfam. Tas nav nemaz tik vienkārši. Izrādās, ka nevar vienkārši spiest pogu un fotografēt, ir jāmācās ķert momenti.”
“Man patika darboties foto darbnīcās. Mums bija iespēja dalīties ar saviem attēliem un saņemt dažādus komentārus no pārējiem. Man šāda darbošanās bija jaunums. Atradu jaunu veidu, kā izpausties,” dalās aktīviste Elvīra Štāle.
Projekta ietvaros jaunieši trenējās rakstīt, intervēt un veidot stāstus
Projekta ietvaros jauniešiem bija iespēja trenēties savas domas, idejas un redzējumu apkopot un preses relīzes, infografikas, foto vai video formātā pasniegt plašākai auditorijai.
Pēc pasākumiem jaunieši labprāt dalījās ar saviem novērojumiem, ieteikumiem, uzņemtajām fotogrāfijām un/vai video rullīšiem, kas noderēja pasākumu atskatu/preses relīžu tapšanā. Aktīvākie jaunieši labprāt pieteicās veikt arī intervijas – gan viens ar otru, gan ar pasākumu un semināru organizatoriem.
“Aktīvi darbojoties dažādos projektos, es vēroju notikumu gaitu un spēju dalīties ar notikušo preses relīzēm. Informācijas savākšanā, cilvēku aptaujāšanā un savu domu izpaušanā problēmas nesaskatīju. Uz visu skatījos no divām pusēm – no labās un ne tik labās, lai izveidotu skaidru un patiesu informācijas apkopojumu,” saka Resiliences centra projektu dalībniece Elizabeta Heinsone. “Grūtības vienīgi sagādāja termiņi. Informācijas ievākšanā bieži vien sanāca kavēšanās. Tur gan pašai ar sevi jāstrādā,” dalās jauniete.
Resiliences centra darbinieki un aktīvisti pulcējās četros interaktīvos semināros reģionos
Lai gan darbs ar jauniešiem ir Resiliences centra vērtību sistēmas centrā, biedrības locekļiem ļoti svarīgi ir nodot savas zināšanas arī citiem, tostarp skolotājiem, sociālajiem darbiniekiem, vecākiem un aizbildņiem. Šī iemesla dēļ centrs nereti organizē un piedalās arī dažādos, bieži vien interaktīvos, semināros.
Projekta “Dzīvesspēka pieeja jauniešu līdzdalības veicināšanai” ietvaros biedrības darbinieki un aktīvisti pulcējās četros interaktīvos semināros reģionos – Alūksnē, Kuldīgā, Rēzeknē un Tukumā.
Semināru aktīva dalībniece Elizabeta Heinsone stāsta, ka viņā mīt liels dzīvesspēks un šie semināri tikai vēlreiz palīdzējuši par to pārliecināties: “Semināros uzrunāju jauniešus, lai parādītu, ka jaunieši spēj daudz. Ar sevī notiekošajiem procesiem ir jācīnās un jāsaprot, ka visiem dzīvē ir pārbaudījumi. Citiem vieglāki, citiem smagāki.”
“Atraisīties palīdzēja vadītāju atvērtība un sirsnīgums. Dalībnieki aktīvi piedalījās diskusijās un pat nelielos uzvedumos, kā arī dalījās ar savu personisko pieredzi. Bija vērojama liela aizrautība diskusijās par problēmjauniešiem,” semināru Alūksnē atceras jauniete Ligita Brīdiņa.
Reģionālie semināri ir vērtīgi, jo tā ir iespēja satikties ar līdzīgi domājošiem speciālistiem pozitīvā un interaktīvā gaisotnē, apmainīties ar pieredzi, piedzīvot jaunu ideju uzplaukumu un vairot ticību, ka psihosociālā darba attīstība Latvijā ir ļoti būtiska, stāsta semināru veidotāja Dace Blaževiča.
“Lielākais guvums semināra dalībniekiem ir iespēja samināra laikā piedzīvot jauniešu patiesos dzīves stāstus, kā arī labāk izprast dzīvesspēka pieejas būtību, kopīgi veidojot semināra gaisotni “šeit un tagad” – drošu, atvērtu un atbalstošu,” informē semināru veidotāja.
Identitātes veidošana un komandas stiprināšana
Projekta ietvaros pavasarī tika izstrādāts Resiliences centra stratēģiskais plāns. “Resiliences centrs veidoja savu identitāti – liela nozīme bija tam, ka vienojamies par lomām, galvenajiem darbības virzieniem un komandā kopīgi spējam šos lēmumus pieņemt,” dalās Resiliences centra pakalpojumu plānošanas sektora vadītāja Dace Blaževiča.
Šī procesa veikšanai piesaistītā speciāliste Rasma Pīpiķe palīdzēja saprast, kas ir centra stiprās puses un kas riski, pie kuriem jāpiestrādā. “Plāna izveidošana bija sākums. Plāns nav statisks, bet gan dinamikā esošs plānu kopums. Mēs to pilnveidojam komandas attīstības procesos,” dalās Dace.
“Šī iespēja palīdzēja saprast mūsu resursus, attīstības iespējas un mērķtiecīgāk attīstīt organizācijas darbību,” papildina projektu vadītāja Aiga Romane-Meiere.
Lai nodrošinātu biedrības mērķu veiksmīgu sasniegšanu un produktīvu ikdienas darbu, nepieciešams regulāri stiprināt komandas sadarbības prasmes.
Augustā Resiliences centra darbinieki pulcējās kopā ar jauniešiem no izbraukuma treniņa “Cita pieredze”, lai komandās izietu izdzīvošanas un prasmju darbnīcu treneru īpaši sagatavoto trasi, kuru iespējams veikt tikai ar nosacījumu, ka iesaistās un aktīvi sadarbojas visi grupas dalībnieki.
“Saliedēšanās trase bija kā “get together”, kurā visi, gan dalībnieki, gan viesi, gan mentori un to palīgi, apvienojās vienā lielā ģimenē, komandā. Tas mums visiem bija kā mirklis, kurā bijām viens vesels,” ar saviem iespaidiem par trasi dalās jauniete Elvīra Štāle.
Arī Resiliences centra darbinieki juta, ka kopīga trases pievarēšana ir bijis vērtīgs ieguvums. “Šī bija lieliska iespēja katram no darbiniekiem uz savas ādas piedzīvot dzīvesspēka pieeju. Kā tikt galā, kad nav viegli. Trase tika veidota mobila, tāpēc lieliski piemērota mūsu turpmākajam darbam ar jauniešu programmām, speciālistiem un mūsu jauno darbinieku saliedēšanu,” stāsta trases veidotāji Edgars un Roberts, piebilstot, ka līdzīgas trases plānots organizēt arī nākotnē.
Nākotnes ieceres un vīzija
“Esot klāt projektā no tā sākuma līdz pat šim brīdim, esmu novērojusi, ka organizētās aktivitātes gan jauniešiem, gan darbiniekiem palīdzējušas attīstīt prasmes, kas noderēs turpmākajā dzīvē,” atzīst projekta koordinatore Džeina Feldberga. “Jauniešiem tā varētu būt droša vide, kurā nebaidīties paust savas idejas, izbaudīt ar šo izziņas procesu saistītās kļūdas un uzvaras, kā arī mācīties no saviem vienaudžiem un viņu pieredzes,” papildina Džeina.
Projekts, pēc Džeinas domām, būtiski saliedējis arī kolektīvu un stiprinājis kolēģu savstarpējo atbalstu: “Nupat, projekta noslēgumā, esam izveidojušies par saliedētu komandu, kurai rūp tās dalībnieku saskaņa.”
“Ir radusies skaidrāka izpratne par to, kā palīdzēt jauniešiem paust savu viedokli un vairāk līdzdarboties aktivitātēs, kas skar viņus pašus,” dalās projektu vadītāja Aiga Romane-Meiere.
Rīdziniece Elizabeta Heinsone dalās: “Esmu ieguvusi jaunus draugus, ar kuriem jūtos labi, ar kuriem kopā varam pasmieties, kuri atbalsta un samīļo mani, kad esmu saskābusi. Tik daudz prieka, emociju, laimes – to visu pat nespēju izteikt vārdos. 2020. gads nav bijis viegls pasaulei, bet man tas ir bijis ļoti bagāts un piepildīts. Resiliences centrs ir mans dzīvesspēks.”
“Resiliences centrā strādā cilvēki, ar kuriem vienmēr var parunāt, satikties, palūgt kādu padomu un gūt atbalstu grūtās situācijās. Es teiktu, ka tie ir cilvēki, kas palīdzējuši mani izaudzināt. Mani otrie vecāki,” par Resiliences centru stāsta aktīviste Milēna Stafecka.
“Viens ir prast veidot un realizēt projektus, bet otrs – plānot savu dzīvi tā, lai plānotais izdotos. Ja jaunietis vēlas kļūt, piemēram, par zobārstu, viņam ir jāprot saplānot, ka tas viņam prasīs tik un tik gadus, tik un tik finanses. Vēlamies, lai ar projektu palīdzību jaunieši iemācās plānot savu laiku, naudu, pieejamos resursus,” informē Resiliences centra projektu vadītāja Aiga Romane – Meiere.
Preses relīze ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par preses relīzes saturu atbild biedrība ”Resiliences centrs”.
Projekta ”Dzīvesspēka pieeja jauniešu līdzdalības veicināšanai” pasākumus, tai skaitā preses relīžu veidošanu, finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Infografikas ir sagatavotas ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Projekts: “Dzīvesspēka pieeja jauniešu līdzdalības veicināšanā”.